Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Pētījumi liecina, ka neuzkrītošs fona stress samazina dzīves ilgumu, LGBT cilvēki nodzīvojot vidēji vairākus gadus mazāk. Nez, tas nozīmē, ka kaut kur fonā tiktu nograuzti arī kādi viņas dzīves gadi, kas citādi viņai būtu pieejami? Sireāla un ne sevišķi patīkama doma.
2019. gada marta sākumā
What have you done?
You are insane!
… Can you bring God down?
/Shot Down in Flames, Silent Hill Origins OST/
– … turklāt tu man traucē gulēt.
– Ēee, ko?! Mēs taču neguļam kopā!
– Nu, es eju gulēt, un tad brīdī, kad jāiztukšo prāts un jāaizmieg, es iedomājos par tevi un sāku ar tevi prātā kaut ko runāties. Strīdēties. Diskutēt. Un tā pēc stundas vai divām es vēl jo projām neesmu aizmigusi. Nav jau tā, ka dzīvē mēs diskutētu īsi.
2019. gada janvārī.
Lārsons reiz bija teicis, ka Līzbete Salandere ir tas, kā viņš iztēlojas pieaugušu Pepiju Garzeķi. Lūkojoties pretīm sēdošajā vīrietī, man pēkšņi radās domas, vai neesmu satikusi līdzīgi pieaugušo Sarežģīto Zvirbulēnu.
2018. gada novembra/decembra mijā.
Brīdī, kad viņa nāca ārā, netālajā krustojumā atbrauca mašīna ar vaļējiem logiem un skaļas mūzikas dārdu mākoni apkārt.
– O, es nezināju, ka tev tagad ir savs theme song. Tu iznāc, un sāk skanēt!
– Nu, bļā, atkal režisors nav painteresējies, kādu mūziku es gribu.
Tā bija briesmīga krievu popsa ar neprecīzu bungu partiju.
2018. gada oktobrī.
Kasiope bija nogurusi. Galva šķita tāda kā neskaidra, kā mazliet pilna ar miglu. Lietas atkal visur kur aizmirsās un tad reizēm atradās izmētātas neaptveramās vietās. Automašīnas bagāžnieks bija atstāts šķirbā jau vairākkārt. Viņu tas kaitināja, viņa zināja, ka tas ir no centieniem izspiest vairāk kā viņas tomēr ierobežotais cilvēka prāts spēja veikt. Jocīgākais visā bija tas, ka tieši darot visgrūtākās, izsūcošākās lietas uz darīšanas brīdi atdeva prātam dzidrumu.
2018. gada oktobra beigas.
Nu labi, viņa atzina, nu, nav skaidrs, kā šobrīd tikt pie kāda netikumīga sakara. Tāpēc viņa pievērsās biežākai korsešu valkāšanai. Stingrā, pieguļošā struktūra jutās kaut kur pa vidu starp slepenu, citiem neredzamu apskāviens un kaut ko gandrīz BDSMīgu.
2018. gada oktobrī.
Movement is bliss, halting is pain.
/Kirils no interneta/
Visskaistākās ogas atkal un atkal pie manis atgriežas.
Visskaitākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.Visskaitākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un, cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus,
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.Bet, kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem,
Un sarkani pīlādži pusnaktī dzied
Ogu ķekariem smagiem.Visskaistākās ogas pasaulē
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.
Imants Ziedonis
Diemžēl, nezinu, no kura krājuma, un pieturzīmes varētu nebūt īstās.
Burbulis, ha. Dispersonalizācija dara brīnumus, bet es tomēr vēl mazliet atceros, kā tas bija, kad man nebija apkārt burbuļa. Tā eksistence jau sen ir izdzīvošanas jautājums. Vienīgi es savu burbuli iespēju robežās cenšos būvēt kā titāna režģi. Stipru, bet arī mazliet caurredzamu.
2018. gada augusta beigās.