Etīdes

Mēs neizdzīvojām kaŗā

rakstīja

Mēs neizdzīvojām kaŗā. Neviens no mums abiem nepalika dzīvs. Tikai elpa vēl jūtama siltajā vasaras vējā, bet tas arī viss. Mums jādodas tālāk. Varbūt mēs kļūsim par sauli, smilgām un vēju. Varbūt Dievišķā Patiesība mūs gaida kā māte, rokas atplētusi.

Mēs nepārdzīvojām kaŗu. Un tomēr mēs uzkavējāmies vēl brīdi pavērot mūsu ķermeņus, kas paliek tur, gaismas pielietajā meža zemeņu pļaviņā. Rokās sadevušies, uz visiem laikiem. Baidāmies atzīt, ka nezinām, vai kādreiz vēl sadosimies rokās, un mums tā tomēr ir mazliet žēl.

Bet mēs nepārdzīvojām kaŗu. Neizdzīvot bija izvēle — katŗam no mums.

2011.gada novembŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Melna kafija. Sarunas, gandrīz bezgalīgas.

— Cilvēki ir dīvaini. Mani tomēr pārsteidz tas, ka mazpazīstami (un ne tikai!) cilvēki no manis baidās.
— Tu esi tieša. Tu pasaki, ko redzi un domā.
— Bet tad taču ir drošāk — es nevaru vīt aizmuguriskas, slēptas un nesaprotamas intrigas, cilvēkam ir pilna informācija par visu ļaunumu, kas no manis taisās rasties… Es nesaprotu.
— Bet tā ir.

2011.gada oktobŗī.

Racionālas emocijas

rakstīja

— Tu esi dusmīga vai apvainojusies uz viņu?
— Protams, jā!
— Tu zini, ka tev nav ne tiesību, ne pat īsta iemesla?
— Protams, jā!
— Un tas palīdz?
— Protams, nē!

2011.gada rudenī.

Rudens

rakstīja

Viegla, vēl silta vēja pūsma pāri ietvei nesa dažas sausas, dzeltenas lapas. Viena aizķērās aiz brūnās kurpes purngala. Saule. Pussmaids.

Citiem rudens ir skumju un nomāktības laiks, bet viņai tā ir atdzimšana. Rudenī viņa mīlēja dzīvi un iemīlējās. Skolnieki un studenti nīstot rudeni, bet viņa instinktīvi gaidīja, kad kāds atnāks, izraks viņu no papīru kalniem darbā, izpurinās no smadzenēm apātiju un aizsūtīs pasēdēt auditorijā, kur kāds vairāk vai mazāk aptracis profesors viņu atkal vedinās atklāt jaunas, vēl nezināmas cilvēces prātu diženuma dzīles, elegantas idejas un negaidītus atklājumus pārmijus ar rimtiem stāstiem par slepeniem vēstures kaktiņiem, kas savdabīgi raksturo vien šo zinātnes jomu.

Auditorijas bija mūžīgi aukstas, viņa regulāri tajās sēdēja mētelī, un krēsli — cieti. Zinātņu „pils” nesen izremontētā daļa izskatījās vēl mākslīgāka par lego būvi, savukārt otra daļa bija precīzs, nē, savā koncentrētībā pat kariķēts padomju mākslas paraugbrīnums. Ar vien vārd sakot, nekā no Cūkkārpas maģiskuma vai Rivendellas cēluma. Viņa pati jau arī nebija gluži elfu meitene — no laptopa ekrāna aizsargājošā aizsega viņa izlīda tik reti, ka daļa pasniedzēju pat lāga nezināja, kā viņa izskatās. Varbūt labi, ka tā, jo lekciju tēmas, kas viņai nešķita vērtīgas, mēdza izpelnīties visnotaļ ciniskus komentārus.

Un tomēr, tieši šobrīd, kad dzeltenās lapas dejoja viņai ap kājām, viņai tā visa, pat mūžam līdz sāpēm nosalušo pirkstu, pietrūka tik ļoti, ka iekšas sāpēja. Smadzenes vēl neļāvās biedējošajai domai, bet sirds jau zināja — kaut kas ir beidzies. TAS ir beidzies un tagad vajadzīgs jauns plāns un jauns mērķis. Mājas ir tur, kur sirds… Kur ir viņas sirds, kur ir viņas rudens?

2011.gada septembrī.

Self made happiness

rakstīja

— Tu mūždien priecājies par visādiem niekiem. Psihologi to sauc par „self made happiness”.
— Tas ir daudz izdevīgāk kā „self made miserableness”.
— Tīša sevis mānīšana ar ilūzijām!
— Nop, objektīva realitātes analīze. Un, pat ja būtu, vienalga labāk nekā tīša sevis iedzīšana depresijā.

2011.gada septembrī.

Ķēķa saruna

rakstīja

Viņas abas bija virtuvē. Viena sēdēja pie galda, otra izlietnē mazgāja pannu.

Šļurkt, šņarkt… Pannas dibens bija klāts ar ogļmelnu, lipīgu masu, kuru viņa pārmaiņus berza un mērcēja.

— Kas, pie joda, tas ir?!
— Medus… Drusciņ sinepju… Gaļai tur vairs nevajadzētu būt. — Pie galda sēdētāja atbildēja ar lielām pauzēm.
— Tas tiešām bija ēdams??
— Nezinu. Runā, ka sadedzis medus neesot pārāk veselīgs. — Tad pēc lielākas pauzes viņa turpināja, — Bet garšīgs bija ļoti.

2011.gada septembrī.

Dedukcija

rakstīja

— Tev obligāti jāpiekrīt manam bildinājumam!
— Kāpēc gan!?
— Jo visiem iepriekšējiem bildinājumiem, ko esmu izteicis, adresātes ir piekritušas nekavējoties!
— Tātad šis ir pirmais bildinājums, ko izsaki.

2011.gada augustā.

Rīts

rakstīja

Mostoties pirmais, ko viņa ievēroja, bija priekšpusdienas saule, kas nelielajā pieczvaigžņu viesnīcas istabiņā iespīdēja spilgti dzeltena kā sviests. Tā šķita esam laba zīme.

Atvērusi vienu aci, viņa konstatēja, ka viņš sēž gultā blakus un dzer kafiju. Arī tā bija laba zīme. Viņa, izlikdamās, ka vēl nav lāga nomodā, pieritinājās viņam blakus. Rīts bija vēl nesamaitāts, perfekts un nepārspējams savā pilnīgumā. Kā milzīgs labsajūtas tīrradnis. Viņa nojauta, ka agri vai vēlu kāds beidzot iedomāsies, ka varbūt tā nevajadzēja, varbūt ir neērti vai varbūt drusciņ kauns, un tad rīta pilnīgums sašķīdīs kā rasas lāsīšu piebiris zirnekļa tīkls pie mazākā pieskāriena. Bet kafijas krūzītes rituāls liecināja, ka tas tuvāko desmit minūšu laikā vēl nenotiks. Starp citu, arī kafija smaržoja labi; tik labi, ka viņa varbūt pat būtu ar mieru to nobaudīt.

Sajutis viņas knosīšanos, viņš pastiepa roku un pabužināja viņai matus.
— Tu naktī runāji.
— Mmmja? Jā, cilvēki ir teikuši, ka es reizēm tā daru. — Viņa uz pieklusa uz brīdi, tad nenocietās pajautāt. — Ko es tādu labu teicu?
— Es nesapratu. Tas droši vien bija latviski. Nu, vai varbūt franciski.

2011.gada augustā.

* * *

rakstīja

Karsta, pat svelmaina vasaras diena. Rīga.

„Kāpēc Tev nav apavu?”
„Ir!” viņa pagriezās, lai jautātājs ieraudzītu pie somas piesprādzētās zandales.

2011.gada jūlijā.

* * *

rakstīja

— Kāpēc tev ir TĀDA mašīna?
— Jo tai piemīt viena neatsverama un lieliska īpašība. Viņas bagāžniekā var satilpināt milzīgu kvantumu sazin kā, tad veiksmīgi izbraukāt visus Tēvzemes sudrabotos dubļus, un tas ir apvienots ar komfortu — ērtiem krēsliem un neatspīsošiem panelīšiem. Šī apvienojuma dēļ.

2010.gada jūnijā.