Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Skaistums sāp, kad tas mums ir neaizsniedzams.* Reizēm tam skaistumam ir silti dzeltenbrūnas acis. Vai dzidri gaiši pelēkas. Reizēm tā ir ideja, abstrakts tēls vai sapnis. Bet izolēt sevi no tā būtu nepanesami.
*) I.Ziedonis.
2012.gada septembŗa sākumā.
Kā jau daudzi atstumtie un spurainie pusaudži, kas vēlāk pamanās izaugt vismaz par inteliģences nomalēm, viņa sākumā vēlējās sev blakus cilvēku, kuŗš būtu mīļš, iejūtīgs un ar kuŗu viņa varētu parunāt. Vienalga par ko, galvenais, lai būtu interesanti.
Kad nākamreiz viņai sanāca laiks, šķiet, pirmajos universitātes kursos, iedomāties par to, ko viņa gribētu, tēls, ko viņa sev domās uzbūra, bija dziļi ieaudzis tajā pašā savdabīgajā un par grūtu uzskatītajā profesionālajā vidē, kur viņa. Viņi mainījās ar nelieliem padomiem ikdienas darbam, stāstiem par elpu aizraujošajiem atklājumiem, netveŗamiem sapņiem un eksaktiem jociņiem.
Tagad viņa gulēja atvērtām acīm un skatījās tumsā nesaskatāmajos griestos. Gribējās ar kādu parunāt. Par darbu, darboholismu, par kļūdām un apkaunojumiem, par paniku un izmisumu, par seksu, par vīriešiem, par sievietēm, daudz, par dēmoniem, baudu, svētlaimi un bailēm. Viņa gribēja par savu dzīvi un apkārtējo pasauli stāstīt lietas, kas klausītāju nobiedē, aizdzen prom un sagrauj visu viņa ticību un cieņu pret stāstītāju, bet pretī saņemt iedziļināšanos un mierīgu pieņemšanu.
2012.gada augusta sākumā.
Viņa tupēja uz daudzstāvu biroju ēkas jumta malas Jaunajā Teikā. Drīz būs jādodās tālāk, bet šobrīd bija tieši tik daudz laika, lai pavērotu saulrietu. Plaša, dzeltena debesu josla ar dažiem netīri pelēkiem mākoņiem, pamale oranžrozā, virs galvas — zilpelēks. Subjektīvi, un tomēr viņai likās, ka Rīgas saulrieti ir skaistāki kā jebkur citur redzētie. Blakus otras daudstāvenes fasādē redzams alternatīvais riets — tur debesis atspīd savdabīgi tumšinātas, tāda kā maza paralēlā pasaule. Krāsu bagātība, kuŗas niansēm netuŗ līdzi vārdos formulējami apraksti. Mašīnas, liels tilts, sliežu lauks un cilvēki ir tālu lejā, te augšā ir miers un klusums, plašums, absolūta brīvība.
Vēls rudens, uzpūš tāds kā paass vējš, tomēr nesalst. Viņa paskatās uz saviem pie krūtīm pievilktajiem ceļiem un mazliet izkustina rokas un spārnus, lai netirpst. Mugurā viņai ir tumši pelēks lidotāju kostīms, pieguļošs, bet biezs un silts. Pāris toņus tumšāks par spārniem.
Nevar tik ilgi notupēt nekustīgi, viņa sāk knosīties. Mazliet pastaipa rokas, mazliet pavēcina spārnus, mazliet pagroza plecus… Pag, spārni… kā var izkustināt muskuļus pie spārnu savienojuma ar muguru?… Hmm… Pag… Kā anatomiski ir uzbūvēti viņas spārni?
Pa logu spīd iekšā vasaras saule, acis ir miega pilnas, viņa guļ savā gultā, vismīļākajā vietā, un tomēr ir tik ļoti, ļoti žēl. Cilvēki nelido. Ne jau tik brīvi.
2012.gada vasarā.
Mēs sēdējām pusapjumtajā restorāna terasē. Saule ne par daudz, ne par maz, spirgts vējiņš, laiks caur caurēm atbilst prasīgajam vērtējumam: “Ideāls”. Pārmaiņus runājam par darbu (kā jau kolēģi), par dzīvi un par pusdienu radīto labsajūtu.
— Laba cūka, tieši tik asa, kā es vēlējos. Kā tavas garneles?
— Mazliet par daudz mīklas un par maz garneļu, bet priekš pseidoaustrumu restorāna ir pilnīgi pieņemami. Katrā ziņā manu akūto kāri pēc tīģeŗgarnelēm noteikti remdē.
— Mēs esam buržuji. Tu apzinies, ka mēs vienās pusdienās noēdām vairāk, kā daži mūsu līdzpilsoņi nopelna dienā?
— Neuztraucies, šī gan jau ir mana vienīgā ēdienreize dienā, tā ka nav nemaz tik traki. — Pēc pauzes. — Bet buržuji gan mēs esam, tur es tev piekrītu. Mīlēt darbu, ko dari, vispār ir buržujisms.
2012.gada jūlija sākumā.
Sēž cilvēks, tāds nopients, domās iegrimis. Dzīves īpatnība, kuŗu viņš nekad nav vēlējies afišēt, atkal ir negaidot un, iepriekš nebrīdinot, tikusi atgādināta, turklāt visnotaļ publiski. Nav jau tā, ka viņš to varētu ietekmēt, tomēr neomulīgi. Tā nav no lietām, kas darītu kādu laimīgu vai pielūgtu, tā ir kā trešā kāja — sabiedrībā par ne īsti labu atzīta lieta, ar kuŗu piedzimt, to neizvēloties, un vienīgais, kas atliek cilvēkam, ir ar to sadzīvot.
Mūsu citkārt tik ierastajā labdabīgo smieklu noskaņā es nosaku: — Neuztraucies, es tak nesākšu par tevi domāt sliktāk tāpēc, ka tev ir trešā kāja. Man taču pašai ir līdzīga!
Cilvēks paceļ galvu un mazliet pasmaida. Ir labāk. Es pieminu vēl to, ka manai trešajai kājai patiesībā ir vismaz seši pirksti… Mjā, viņējai gan ir divi ceļgali… Pēc brīža mēs runājamies par trešajām kājam ar līdzīgu vieglumu kā par mīļākajiem tējas paveidiem.
Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Tieši šie tik ļoti kā nevieni citi, lai gan vispār es esmu gan drusku gudra, gan drusku talantīga, un dzīve mani laik’ pa laikam aplaimo ar dažādiem atzīstamiem panākumiem, un trešās kājas eksistence ir pataloģija.
2012.gada jūnija sākumā.
Vecāks nespēj pamanīt, ka esi jau pieaudzis? Aizdod viņam naudu.
2012.gada pavasarī.
Rīga, otrdienas vakars. Pēdējais iekšpilsētas autobuss virzienā uz Juglu. Nevienādiem intervāliem trīs vai četri spēcīgi sitieni pa stiklu. Skaņas avots ir kaut kur autobusa vidū sēdošais puišu četrinieks.
— Sitam stiklus, es gribu sist stiklus!
— Nē, tagad uzreiz nē, drusku vēlāk…
Garāks klusuma brīdis, tad vēl viens blīkšķis, spēcīgāks. Priekšējos krēslos sēdošās sievietes bailīgi atskatās.
— Nu nē, pagaidi, ka tev saka! Izkāpsim no autobusa, tad.
— Davai, sitam stiklus!
— Tagad nē, bļaģ! Aiziesim pie tevis un tur sitīsim!
Sist gribētājs apmierināts, viens no līdz šim sarunā neiesaistījušās kompānijas daļas tā kā aizrijas, kā šķauda vai klepo, nevar saprast.
Autobusa priekšplānā gadus 60 vai pat vairāk vecs večuks cītīgi mēģina risināt sarunu ar trim bariņā sasēdušām vidusskolniecēm, kuŗas tik pat cītīgi mēģina atkratīties no nelūgtā veča. — … — Lai top gaisma-āā! — nobļaujās viena no meitenēm un spīdina uz visām pusēm telefonā iemontēto lampiņu. Visvairāk večukam acīs.
Pie Šmerļa iekāpj viens vienīgs pasažieris — neliela auguma nenosakāma dzimuma cilvēks vatētā, zilā vējjakā ar labi atpazīstamu baltu uzrakstu uz muguras. Sekundes simtdaļā no autobusa izšaujas gan puišu četrinieks, gan vīrs, kam tapa gaisma, gan viena no meitenēm. Iekāpušais apsēžās brīvā krēslā stūŗī pie durvīm.
Abas autobusā palikušās vidusskolnieces saskatās: — Kur viņa? Mums taču tikai nākamajā… — Bet labi, ka tas vecis izkāpa, fūuuu… — Re, skaties, rekur viņa jau iet. Ceļamies, tūlīt jau arī jākāpj. Ak Dievs, kontrole! Tu nopīkstināji talonu? Tu nopīkstināji?! Es vairs neatceros, vai es nopīkstināju! Man tā reizēm gadās… Tā taču var gadīties! Es vienreiz līdz pat VEFam aizbraucu un tikai tad atcerējos, ka esmu aizmirsusi nopīkstināt! Bet tur nekā slikta nebija, man bija mēnešbiļete, viss kā vajag! Es tikai aizmirsu nopīkstināt! Es tikai… !!! …
Cilvēks zilajā jakā savā krēslā centās savilkties vēl mazāks un neuzkrītošāks.
2012.gada aprīļa vidū.
Viņa sēdēja pie datora un lasīja transhumānistu diskusijas. Vai varbūt futūristu? Nosaukumam gan nav nozīmes, visu izšķiŗ saturs. Ideja, kas bija viņu aizķērusi, bija par ģimenes uzbūvi — par iespēju izvēlēties, kādi būs tavi bērni. Vai vecāki.
Šī doma ir valdzinoša, jo aizskaŗ cilvēku slēptās (vai ne tik ļoti) bailes no neizdošanās. Viņa gluži labi zināja šīs sajūtas — vispirms bažas par to, vai tu būsi gana laba māte, vai nepieļausi muļķīgas kļūdas, kas radīs traumas, sagraus augošo cilvēku gribasspēku, spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem, tad bailes no neārstējamām slimībām un citiem iedzimtiem trūkumiem, un visbeidzot izmisuma domas, ka tavs bērns varētu kļūt par kādu no tiem cilvēkiem, no kuŗiem tu visvairāk, visvairāk vairies un baidies. Lai vai kas tas arī būtu. Papildus valdzinājumu piešķīra tas, ka viņa zināja arī gana daudz cilvēku, kuŗiem ģimene bija ievērojami nodarījusi pāri un ievērojami apgrūtinājusi dzīvi — vislabāko nodomu vadīta, bet neizprotot atšķirīgas vajadzības.
Viņa aizdomājās par savu ģimeni. Ģimenes centrālais loceklis mēdza atgādināt, ka ģimene ir to cilvēku kopums, kuŗiem vajag dot vēl vienu iespēju tad, kad domstarpības/dusmas/aizvainojums ir tik stiprs, ka ārpusģimenes cilvēkiem iespēja vairs netiktu dota. Realizēt šo ieteikumu reizēm bija tik sasodīti grūti.
Viņa pārcilāja prātā tuvākās ģimenes statistiku — viens bija galīgi neciešams, ciešamu attiecību uzturēšana ar viņu bija īsts trakonams. Viens bija patiesi iedvesmojošs, bez viņa dzīve būtu daudz skumjāka un pelēkāka, tāpēc viņa šādu cilvēku meklētu kā dārgakmeni. Tad viens bija viņas mīļš draugs, bet tik ļoti introverts, ka nebūdami ģimenes locekļi viņi diez vai būtu iepazinušies tuvāk par “Sveiki — Labdien” līmeni. Vismaz divi bija no viņas ārkārtīgi atšķirīgi, gandrīz kā diena pret nakti. Ar šiem cilvēkiem attiecības uzturēt bieži bija grūti, jo domu gājienu atšķirības sadzīves sīkumus varēja pārvērst par kārtīgām katastrofām, tomēr tieši no viņiem nāca zināšanas un idejas, kuras viņa citādi nekad… nebūtu iedomājusies meklēt. Ja šie divi nebūtu viņas ģimenes locekļi, bet viņa tos satiktu kaut kur sabiedrībā, viņa no tiem tik rūpīgi vairītos un sargātos, ka nekad neiepazītu tuvāk, un tad kāda daļiņa pasaules ideju bagātības viņai paliktu nepiejama.
Idejas un zināšanas viņa mīlēja vairāk nekā baidījās no neizdošanās vai alka drošības sajūtu.
2012.gada aprīļa sākumā.
Starpība starp reliģiju un dzīvi šeit ir tāda pati, kāda starp matemātiku un fiziku – viena bezgalība. Iespēja sasniegt ko absolūtu.
Sen, daudzus gadus atpakaļ.
Kad biju bērns, es biju teiste. Kad paaugos un skolā apguvu fiziku, kļuvu par ateisti. Kad paaugos vēl un augstskolā apguvu matemātiku, kļuvu par agnostiķi. Tagad jācer, ka paaugšos vēl, lai iegūtu spēju šīs metamorfozes loģiskumu parādīt arī citiem.
2012.gada marta vidū.