kasiope

* * *

rakstīja

Piecus gadus atpakaļ, kad nebijām vēl pazīstami, viņš šad un tad esot mēdzis teikt “never stick in a crazy“, nekad nepinies ar trako.

Ejot pāri kopīgajai viesistabai, es veltīju acumirkli viņa lielajam datorgrafiķa monitoram. Tur tapa lielformāta plakāts, pilns mazu, krāsainu vārdiņu. Izskatījās, ka tas ir uzskates materiāls, ko palūdzu sava darba vajadzībām – vairāki simti vissavdabīgāko veco latviešu vārdu glīti izmētāti dažādos leņķos un lielumos. Absurds materiāls, bet pabeigts izskatīsies iespaidīgi, it īpaši ņemot vērā pārsteidzošo darba apjomu, ko viņš kādā entuziasma uzplūdā bija veltījis vizuālo nianšu visprecīzākajai nogludināšanai. Nepiesardzīgs vērotājs valodas dzīļu priekšā varēs sajusties melns un maziņš. Tomēr, ja šīs nebija “crazy”, tad es vairs nezināju, kas ir. Viņš droši vien bija mainījis gaumi.

2016. gada septembŗa/oktobŗa mijā.

* * *

rakstīja

Viņi viegli krita pārmērībās, elpa pārāk strauja, pieskārieni pārāk kārdinoši, tas nekas, ka palika zilumi un nagu pēdas. Know me where it hurts. Sajūtas saplūda sinestēziskā sakausējumā, pārāk labi, lai apstātos, pārāk intensīvi, lai noticētu, ka kaut kad vēlāk būs atkal ikdiena.

2016. gada septembŗa sākumā.

Zvaigznes

rakstīja

Mazā meitene, kas sapņoja, ka izaugs liela, strādās observatorijā un katru nakti skatīsies zvaigznes. Kādā paralēlajā pasaulē viņa varbūt noticēja, ka tāda nākotne ir iespējama un aizgāja mācīties astronomiju. Šajā pasaulē viņa guļ jūras krastā, skatās Piena Ceļa plašumā un prāto, ka zvaigznes it kā dzied mūžsenu, pārpasaulīgu un neaptverami melanholisku mūziku, kas agrāk vai vēlāk salauzīs sirdi pavisam.

2016. gada 18. septembŗī.

* * *

rakstīja

Durvis bija vaļā, tātad viņš viņu jau gaidīja. Viņa ienāca gaitenī un, pogājot vaļā lietusmēteli, ieskatījās istabā. Viņš sēdēja pie datora un kaut ko lasīja. “Sveika, Haskela!!”

Viņa pārgāja pāri istabai un palūkojās viņam pār plecu. “He, hē, ar vēsturi iepazīstamies,” viņa padomāja, ievērojot ekrānā desmit gadus vecu programmētāju joku vēstkopu. And then there is Haskell… Haskell is like “that girl”. Viņa pasmaidīja. Vakars solījās būt interesants.

2016. gada septembŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Kā man nepatīk tie BMW, kas šķībi parkojas, viņa ar smaidu nodomāja. Tad izbrauca no stāvvietas, lai iebrauktu atpakaļ taisnāk. Pēc mašīnas pārvietošanas rietošās saules saules stari ar gandrīz māksliniecisku precizitāti atspīdēja zilibaltā vairodziņa metāliskajā apmalītē.

2016. gada augusta sākumā.

* * *

rakstīja
Es gāju caur Vecrīgu, aizdomājusies par to, kuŗu no pusdienvietām apciemot šodien.
Pēkšņi viņa stāvēja manā priekšā, saukdama mani vārdā. Atvēru muti un tad atkal aizvēru – neatradās neviena prātīga vārda, ko teikt cilvēkam, kas tavā priekšā materializējies no otra pasaules gala.
Tomēr šķita, ka nekas daudz nav mainījies, varbūt vienīgi mati kļuvuši tādi lokaināki un viņa pati – mazliet garāka.
“Nebrīnies, es ierados tikai šodien,” – un viņas balsij vēl jo projām piemita tā zemā, samtainā pieskaņa, kas trīsināja taureņu spārnus vēderā un tad nosēdās kaulos.
2016. gada jūlija sākumā.

* * *

rakstīja

– Šī būs no tām lietām, ko ir prieks atcerēties, bet kauns stāstīt?
– Atcerēties, bet nestāstīt – jā. Bet ne jau kauna dēļ. Es te nekā neētiska nesaskatu. Nestāstīt tādēļ, ka klausītājs to nesapratīs.

2016. gada jūlija sākumā.

* * *

rakstīja

Lieta, kam atbilstoši sabiedrības viedoklim man būtu jānes vien posts un izmisums, deva pēkšņu un teju vai žilbinoši skaidru perspektīvu. Notikumi, attieksmes un skatupunkti pēkšņi saklikšķinājās vienotā mehānismā un es atkal (vai beidzot?) ieraudzīju lietas, kādas tās ir. Un tās izrādījās labākas, nekā biju līdz šim domājusi.

2016. gada jūnija vidū.