Mēs neizdzīvojām kaŗā. Neviens no mums abiem nepalika dzīvs. Tikai elpa vēl jūtama siltajā vasaras vējā, bet tas arī viss. Mums jādodas tālāk. Varbūt mēs kļūsim par sauli, smilgām un vēju. Varbūt Dievišķā Patiesība mūs gaida kā māte, rokas atplētusi.
Mēs nepārdzīvojām kaŗu. Un tomēr mēs uzkavējāmies vēl brīdi pavērot mūsu ķermeņus, kas paliek tur, gaismas pielietajā meža zemeņu pļaviņā. Rokās sadevušies, uz visiem laikiem. Baidāmies atzīt, ka nezinām, vai kādreiz vēl sadosimies rokās, un mums tā tomēr ir mazliet žēl.
Bet mēs nepārdzīvojām kaŗu. Neizdzīvot bija izvēle — katŗam no mums.
2011.gada novembŗa sākumā.