Personīgā restaurēšanās bieži mēdza atnest līdzi kādu uzmācīgu teikumu vai pat mazu stāstiņu. Tie bija jānoķer, jāuzraksta, un tad varēja dzīvot tālāk. Pēdējai pašrestaurēšanās reizei līdzi bija atnākusi vajājoša, nenokratāma sajūta, ka viņa nekad neatgriezīsies…
… bet kur? Kur neatgriezīsies? Šī doma bija kā neveiksmīgs pareģojums, kas neko neizskaidro, bet mierā arī neliek. Viņa netaisījās ne mirt, ne pārvākties, tāpēc ģeogrāfiskās interpretācijas atkrita tūlīt. Nebija piemērotu rituālu vai darbību no pirmsrestaurācijas laika, ko atmest un vairs nedarīt. Cerēt nekad neatgriezties sirdssāpēs kā tādās (un nepieciešamībā restaurēties) bija utopiski, zinot, cik tomēr jūtamā mērā viņa bija cilvēks, nevis androīds.
Kas, kas ir tas, pie kā viņa vairs nekad neatgriezīsies?
2018. gada aprīļa vidū.