Darbs balstīts uz Prāta Vētras dziesmas „13.janvāris” tekstu, visas ar to saistītās tiesības viņiem.
Viņa gāja mājup pa klusajām ieliņām cauri nelielo mājiņu kvartāliem Āgenskalnā. Nakts bija jau krietni sākusies, auksta. Rokās viņai bija bezpirkstu cimdi, ap labās rokas delmu apmesta fotokameras siksna, pati kamera plaukstā. Tai viņas pirksti brīžiem piekļāvās ciešāk, kā aizsargājoties kampdamies.
Pie kājām krīt sniegs,
Var tikai nojaust, ka mani kāds gaida.
Mēness tik viegs,
Tāds nezin, kā pazemot.
Nakts, bet nenāk miegs.
Manas ausis dzird to, kas nav pateikts.
Aukstais tīrais klusums asi kontrastēja ar asiņu dunoņu ausīs un haotiski skrienošajām domām. Viss bija sabrucis, visu neizteikto taču tāpat varēja nolasīt sejā. Mjā, sejā. Atminoties šo seju, domu pavediens atkal nojuka un sapinās, tās apskrēja vairākus riņķus pa atmiņām, kas kādreiz bija likušas vēdarā dejot taurenīšiem, skudriņām un visiem citiem sīkajiem mošķiem, un tikai tad atkal prātā noformējās kādi pilnīgāki teikumi. Kopā ar tiem tik visaptverošas bezspēcības vilnis, ka asaras resnos kamolos saspiedas kaut kur kaklā, asaru kanālos un krūtīs un laukā netika. Likās, ka gribētos kādu nogalināt, – visbrutālākajā veidā, tad varbūt paliktu vieglāk, bet nebija jau neviena, ko vainot. Turklāt, patiesību sakot, spēka nebija pat paraudāt.
Tik krāsains krīt sniegs,
Gribās nogulties tajā, un gulēt līdz rītam,
Kad pirmais mūs modinās vējš, vējš
Viņa nekad nebija ticējusi Dievam un tomēr… Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Prāts cīņā ar izmisuma mutuli gremdējās atmiņās un ilgās. Blāvas sapņu un iztēlotas nākotnes atbalsis, amour omnia vincint, mīlestība uzvar visu, varbūt vēl pastāv iespēja? Varbūt ir vēl kāda otra puse, kādi apstākļi, ko viņa nezināja? Viņa taču ir stipra, viņa pacietīsies. Vējš ļaus viņas prātam spēlēties un tā sevi mierināt līdz brīdim, kad šis murgs būs beidzies…
Kurš no šiem vējiem ir Tavs?
Kas glāsta man neprasot pretī.
Ļaujies, lai ved sev līdz,
Zinot, ka man pietrūks spēka,
Es gribu, lai pirmais to dzirdētu vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Bet kā gan vispār varētu nepastāvēt iespēja? Kā gan varēja būt, ka tik skaistā, tik fundamentālā un gandrīz vai ar plaukstām sataustāmā radība, kas pēdējo gadu posmu bija dzīvojusi viņas krūtīs, pēkšņi pazūd? Kur tad ir fizikas nezūdamības likums?
Ja Tu būtu mēness,
Es dotu visu, lai varētu lidot!
Tās bija vienlaikus skaistas un neglītas domas. Šķita, kā tās vienā mirklī aptur sāpes un atgriež spēku, tomēr tie visi bija maldi.
Tomēr Tu augstāk kā es,
Kāds no mums gribēs piekļauties tuvāk.
Lai kā nebēgtu, viņa apzinājās, ka šodien šajā dārgajā sejā bija izlasījusi visu spriedumu, no viena gala līdz otram, un nekāda slēptā teksta ar mazajiem burtiņiem nebija. Tikai beigas.
Bet tuvāk mums abiem būs vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
…
Pagriezu galvu
Un jutos savādāk.
Piedod, es vēlos par daudz.
Kāpēc Tu nerunā?
Es pagriezu galvu
Un jutos savādāk.
Piedod, es vēlos par daudz
Mums nav tiesības runāt un mīlēt ar spārniem
Kā mīlēt var vienīgi vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Nu jā, cilvēki jau nemīl. Viņi tikai iemīlas.
2006.gada februārī.