Nakts autobuss

Rīga, otrdienas vakars. Pēdējais iekšpilsētas autobuss virzienā uz Juglu. Nevienādiem intervāliem trīs vai četri spēcīgi sitieni pa stiklu. Skaņas avots ir kaut kur autobusa vidū sēdošais puišu četrinieks.

— Sitam stiklus, es gribu sist stiklus!
— Nē, tagad uzreiz nē, drusku vēlāk…

Garāks klusuma brīdis, tad vēl viens blīkšķis, spēcīgāks. Priekšējos krēslos sēdošās sievietes bailīgi atskatās.

— Nu nē, pagaidi, ka tev saka! Izkāpsim no autobusa, tad.
— Davai, sitam stiklus!
— Tagad nē, bļaģ! Aiziesim pie tevis un tur sitīsim!

Sist gribētājs apmierināts, viens no līdz šim sarunā neiesaistījušās kompānijas daļas tā kā aizrijas, kā šķauda vai klepo, nevar saprast.

Autobusa priekšplānā gadus 60 vai pat vairāk vecs večuks cītīgi mēģina risināt sarunu ar trim bariņā sasēdušām vidusskolniecēm, kuŗas tik pat cītīgi mēģina atkratīties no nelūgtā veča.  — … — Lai top gaisma-āā! — nobļaujās viena no meitenēm un spīdina uz visām pusēm telefonā iemontēto lampiņu. Visvairāk večukam acīs.

Pie Šmerļa iekāpj viens vienīgs pasažieris — neliela auguma nenosakāma dzimuma cilvēks vatētā, zilā vējjakā ar labi atpazīstamu baltu uzrakstu uz muguras. Sekundes simtdaļā no autobusa izšaujas gan puišu četrinieks, gan vīrs, kam tapa gaisma, gan viena no meitenēm. Iekāpušais apsēžās brīvā krēslā stūŗī pie durvīm.

Abas autobusā palikušās vidusskolnieces saskatās: — Kur viņa? Mums taču tikai nākamajā… — Bet labi, ka tas vecis izkāpa, fūuuu… — Re, skaties, rekur viņa jau iet. Ceļamies, tūlīt jau arī jākāpj. Ak Dievs, kontrole! Tu nopīkstināji talonu? Tu nopīkstināji?! Es vairs neatceros, vai es nopīkstināju! Man tā reizēm gadās… Tā taču var gadīties! Es vienreiz līdz pat VEFam aizbraucu un tikai tad atcerējos, ka esmu aizmirsusi nopīkstināt! Bet tur nekā slikta nebija, man bija mēnešbiļete, viss kā vajag! Es tikai aizmirsu nopīkstināt! Es tikai… !!! …

Cilvēks zilajā jakā savā krēslā centās savilkties vēl mazāks un neuzkrītošāks.

2012.gada aprīļa vidū.

* * *

Viņa sēdēja pie datora un lasīja transhumānistu diskusijas. Vai varbūt futūristu? Nosaukumam gan nav nozīmes, visu izšķiŗ saturs. Ideja, kas bija viņu aizķērusi, bija par ģimenes uzbūvi — par iespēju izvēlēties, kādi būs tavi bērni. Vai vecāki.

Šī doma ir valdzinoša, jo aizskaŗ cilvēku slēptās (vai ne tik ļoti) bailes no neizdošanās. Viņa gluži labi zināja šīs sajūtas — vispirms bažas par to, vai tu būsi gana laba māte, vai nepieļausi muļķīgas kļūdas, kas radīs traumas, sagraus augošo cilvēku gribasspēku, spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem, tad bailes no neārstējamām slimībām un citiem iedzimtiem trūkumiem, un visbeidzot izmisuma domas, ka tavs bērns varētu kļūt par kādu no tiem cilvēkiem, no kuŗiem tu visvairāk, visvairāk vairies un baidies. Lai vai kas tas arī būtu. Papildus valdzinājumu piešķīra tas, ka viņa zināja arī gana daudz cilvēku, kuŗiem ģimene bija ievērojami nodarījusi pāri un ievērojami apgrūtinājusi dzīvi — vislabāko nodomu vadīta, bet neizprotot atšķirīgas vajadzības.

Viņa aizdomājās par savu ģimeni. Ģimenes centrālais loceklis mēdza atgādināt, ka ģimene ir to cilvēku kopums, kuŗiem vajag dot vēl vienu iespēju tad, kad domstarpības/dusmas/aizvainojums ir tik stiprs, ka ārpusģimenes cilvēkiem iespēja vairs netiktu dota. Realizēt šo ieteikumu reizēm bija tik sasodīti grūti.

Viņa pārcilāja prātā tuvākās ģimenes statistiku — viens bija galīgi neciešams, ciešamu attiecību uzturēšana ar viņu bija īsts trakonams. Viens bija patiesi iedvesmojošs, bez viņa dzīve būtu daudz skumjāka un pelēkāka, tāpēc viņa šādu cilvēku meklētu kā dārgakmeni. Tad viens bija viņas mīļš draugs, bet tik ļoti introverts, ka nebūdami ģimenes locekļi viņi diez vai būtu iepazinušies tuvāk par “Sveiki — Labdien” līmeni. Vismaz divi bija no viņas ārkārtīgi atšķirīgi, gandrīz kā diena pret nakti. Ar šiem cilvēkiem attiecības uzturēt bieži bija grūti, jo domu gājienu atšķirības sadzīves sīkumus varēja pārvērst par kārtīgām katastrofām, tomēr tieši no viņiem nāca zināšanas un idejas, kuras viņa citādi nekad… nebūtu iedomājusies meklēt. Ja šie divi nebūtu viņas ģimenes locekļi, bet viņa tos satiktu kaut kur sabiedrībā, viņa no tiem tik rūpīgi vairītos un sargātos, ka nekad neiepazītu tuvāk, un tad kāda daļiņa pasaules ideju bagātības viņai paliktu nepiejama.

Idejas un zināšanas viņa mīlēja vairāk nekā baidījās no neizdošanās vai alka drošības sajūtu.

2012.gada aprīļa sākumā.