Atkal angļu valoda domās sāk pārmākt latviešu.
Likās taču, ka tas nekad, nekad nevar notikt, ka latviešu valoda ir visloģiskākā un visskaistākā, ka tikai tajā un nevienā citā nav iespējama tik pilnīga manas domas brīvība un maksimāla izpausmes precīzitāte. Bet tagad rindām vien frāzes galvā savirknējas vispirms angliski, un tikai pēc tam atrodas latviešu analogi. Vai arī neatrodas. What a pitty. Bad for you.
Jā, slikti man. Zinu. Mijiedarbība ar valodu (un bieži ar dzīvi vispār) pamatā notiek caur lasīto tekstu. Darbā viss ir angliski. Daiļļiteratūru lasīt laika ir maz, meklēt un izvēlēties tādu, kas atbilst gaumei — vēl mazāk. Ne viss, ko gribētu izlasīt, ir latviski iztulkots. Ne viss, kas ir iztulkots, ir bagātā, baudāmā valodā.
Un mūziku pamatā arī klausos angliski. Teksts jau nav galvenais, bet tas nekādi nenovērš to, ka es viņu dzirdu un gandrīz vienmēr uztveŗu. Angļu valoda jau sen ir mana otrā daba. Nezinu, pa kuru laiku. Izruna ir briesmīga, es vēl jo projām rakstu ar drausmīgām stila kļūdām un nespēju lietot artikulus pareizi, bet es tajā valodā esmu brīva. Nedaudz padomāju, nedaudz pārslēdzos un, lūk, tev viss mans darbs un puse manas pārējās dzīves kā uz delnas. It is necessary to understand these concepts, to work on language technologies. This way we are working on future preservation of language; this is a way to fight the threats of language extinction. Visā šajā gaŗajā penterē Word gramatikas pārbaudītājs atrada vien to, ka komata vietā liekams semikols.
Es ilgojos tās brīvības, es alku atbrīvoties no mokām, kas mani spieda vai nost rakstot jebkuru gaŗāku gabaliņu angliski. Vienu brīvību ieguvu, bet pazaudēju stabilitāti. Un līdz ar to samazinājās vispārējās izteiksmes spējas. F*ck it, I wanna go home.
— Take care, mīļā. Vajadzēs. Noderēs.
2011.gada decembŗa sākumā.