Rīts

Mostoties pirmais, ko viņa ievēroja, bija priekšpusdienas saule, kas nelielajā pieczvaigžņu viesnīcas istabiņā iespīdēja spilgti dzeltena kā sviests. Tā šķita esam laba zīme.

Atvērusi vienu aci, viņa konstatēja, ka viņš sēž gultā blakus un dzer kafiju. Arī tā bija laba zīme. Viņa, izlikdamās, ka vēl nav lāga nomodā, pieritinājās viņam blakus. Rīts bija vēl nesamaitāts, perfekts un nepārspējams savā pilnīgumā. Kā milzīgs labsajūtas tīrradnis. Viņa nojauta, ka agri vai vēlu kāds beidzot iedomāsies, ka varbūt tā nevajadzēja, varbūt ir neērti vai varbūt drusciņ kauns, un tad rīta pilnīgums sašķīdīs kā rasas lāsīšu piebiris zirnekļa tīkls pie mazākā pieskāriena. Bet kafijas krūzītes rituāls liecināja, ka tas tuvāko desmit minūšu laikā vēl nenotiks. Starp citu, arī kafija smaržoja labi; tik labi, ka viņa varbūt pat būtu ar mieru to nobaudīt.

Sajutis viņas knosīšanos, viņš pastiepa roku un pabužināja viņai matus.
— Tu naktī runāji.
— Mmmja? Jā, cilvēki ir teikuši, ka es reizēm tā daru. — Viņa uz pieklusa uz brīdi, tad nenocietās pajautāt. — Ko es tādu labu teicu?
— Es nesapratu. Tas droši vien bija latviski. Nu, vai varbūt franciski.

2011.gada augustā.