* * *

Melna kafija. Sarunas, gandrīz bezgalīgas.

— Cilvēki ir dīvaini. Mani tomēr pārsteidz tas, ka mazpazīstami (un ne tikai!) cilvēki no manis baidās.
— Tu esi tieša. Tu pasaki, ko redzi un domā.
— Bet tad taču ir drošāk — es nevaru vīt aizmuguriskas, slēptas un nesaprotamas intrigas, cilvēkam ir pilna informācija par visu ļaunumu, kas no manis taisās rasties… Es nesaprotu.
— Bet tā ir.

2011.gada oktobŗī.

Racionālas emocijas

— Tu esi dusmīga vai apvainojusies uz viņu?
— Protams, jā!
— Tu zini, ka tev nav ne tiesību, ne pat īsta iemesla?
— Protams, jā!
— Un tas palīdz?
— Protams, nē!

2011.gada rudenī.

Self made happiness

— Tu mūždien priecājies par visādiem niekiem. Psihologi to sauc par „self made happiness”.
— Tas ir daudz izdevīgāk kā „self made miserableness”.
— Tīša sevis mānīšana ar ilūzijām!
— Nop, objektīva realitātes analīze. Un, pat ja būtu, vienalga labāk nekā tīša sevis iedzīšana depresijā.

2011.gada septembrī.

Ķēķa saruna

Viņas abas bija virtuvē. Viena sēdēja pie galda, otra izlietnē mazgāja pannu.

Šļurkt, šņarkt… Pannas dibens bija klāts ar ogļmelnu, lipīgu masu, kuru viņa pārmaiņus berza un mērcēja.

— Kas, pie joda, tas ir?!
— Medus… Drusciņ sinepju… Gaļai tur vairs nevajadzētu būt. — Pie galda sēdētāja atbildēja ar lielām pauzēm.
— Tas tiešām bija ēdams??
— Nezinu. Runā, ka sadedzis medus neesot pārāk veselīgs. — Tad pēc lielākas pauzes viņa turpināja, — Bet garšīgs bija ļoti.

2011.gada septembrī.

Dedukcija

— Tev obligāti jāpiekrīt manam bildinājumam!
— Kāpēc gan!?
— Jo visiem iepriekšējiem bildinājumiem, ko esmu izteicis, adresātes ir piekritušas nekavējoties!
— Tātad šis ir pirmais bildinājums, ko izsaki.

2011.gada augustā.

* * *

Karsta, pat svelmaina vasaras diena. Rīga.

„Kāpēc Tev nav apavu?”
„Ir!” viņa pagriezās, lai jautātājs ieraudzītu pie somas piesprādzētās zandales.

2011.gada jūlijā.

* * *

— Kāpēc tev ir TĀDA mašīna?
— Jo tai piemīt viena neatsverama un lieliska īpašība. Viņas bagāžniekā var satilpināt milzīgu kvantumu sazin kā, tad veiksmīgi izbraukāt visus Tēvzemes sudrabotos dubļus, un tas ir apvienots ar komfortu — ērtiem krēsliem un neatspīsošiem panelīšiem. Šī apvienojuma dēļ.

2010.gada jūnijā.

* * *

Karsta vasaras diena.

Vīrietis steidzās pa Brīvības ielu, tad pa Kaļķu. Tās iesākumā viņam ieskanējās ausīs ikdienas bardakā neiederīgas skaņas. 13:30, mītiņš pēc 10 minūtēm. Nedrīkstēja nokavēt.

Tās bija vijoles skaņas. Smeldzīgas un svešādas, tomēr atmiņā atsauca kaut ko teju līdz mielēm pazīstamu. Pazīstamu melodiju. „Es savu seju pret asfaltu triekšu/ un šķembās to sašķaidīšu,/ bet priekšā tur atkal Tevi ieraudzīšu…” atmiņās uzausa visnotaļ specifiska skuķenes balss, diezgan zema, taču tīra un skaņa. Vīrietis apstājās kādus piecus metrus no vijolnieces, un, ar roku it kā kabatā pēc sīknaudas čamdīdams, aizdomājies blenza vārtu rūmes nekurienē… Sievietei bija brūnas acis ar dzintarkrāsas lāsumiem ap zīlītēm, kurās aiz sāpēm spoguļojās sen aizmirsts siltums…

13:33, jāsteidzas uz mītiņu!!!

2005.gada aprīlī.