Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Mēs zāģējām kilometru kilometriem pa tukšo, naksnīgo un relatīvi drošo ceļu. Tuvākā pilsēta bija simtiem kilometru tālu un šķita, ka mums ir visas pasaules laiks.
– Skat, skrīnseiveri ieslēdza,- es pamāju pāri stūrei, kad sākās sīkpārsliņu sniegputenis.
Viņš silti pasmējās: – Labi, ka Windows lodziņi nelido stiklā!
2018. gada janvāŗa vidū.
Pēc šķietami nevainīgā jautājuma viņā kaut kas salūza un viņa puskliegšus sāka lamāties par pēdējo mēnešu notikumiem. Kad pēc minūtes vārdu straume bija jau praktiski izsīkusi, viņa vēl piemeta galā: “un nekad nesauc manus draugus par prātu izkūkojušiem narkomāniem, citādi vienkārši galvu noraušu!” Tam nu nebija nekāda sakara ar pārējo monologu, bet arī šis deva atvieglojuma sajūtu.
2017. gada decembŗī.
Protams, ka tā man ir problēma, ja cilvēki mani ienīst par to, ka viņi ar mani ir labi pavadījuši laiku. Tieši kāpēc lai nebūtu?!
2017. gada decembŗa sākumā.
– Neliec man izvēlēties starp tevi un viņu. Tu zaudēsi.
– …
– Visi, kas man ir uzstādījuši ultimātus, vienmēr ir zaudējuši. Mana brīvība man ir svarīga.
2017. gada novembŗa vidū.
Fuck, ir tik viegli pēkšņi atkrist 20 gadus atpakaļ. Pie restorāna tualetes durvīm kāds agresīvi dauzīja. Klikt, un smadzenes mirkļa miljondaļā ir pārlasījušas, ka telefons ir aizmirsts pie galdiņa, tāpēc nevar palūgt vīram atnākt, telpa pie tualetes durvīm ir tukša un neparedzama, tātad var gadīties, ka sit, restorāna apakšstāvs ir tukšs, tātad ja nesitīs, pateiks ko riebīgu, varbūt par pārāk ilgu kakāšanu vai stulbām maukām kā tādam… kā es varēju tik stulbi aizmirst telefonu, kā es varēju aizmirst nodrošināties jebkādā veidā, otras izejas arī nav, ja tiks ārā, pa kāpnēm skriešana nebūs ātra…
…
Telpa pie tualetes durvīm bija tukša, kāpnes arī. FŪ. Šobrīd nesitīs.
Kamēr iekārtojos pie galdiņa, pagātne jau bija atgriezusies miglā. Vīrs smaidīja. Šī bija cita dzīve.
2017. gada oktobŗa vidū.
“Es esmu par vecu, lai atteiktos no cilvēkiem tikai tāpēc, ka sabiedrība nezina, kā nosaukt vai izskaidrot mūsu mijiedarbību.” Viņai bija trīsdesmit. Drīzi mirt viņa netaisījās, bet atkāpties no sava – arī nē.
2017. gada septembŗa un oktobŗa mijā.
Fuuuuuuuuck. It took me 17 years to acknowledge she was my first crush. I wonder, what kind of person she is now? Still bright and inspiring? Or maybe something dull and grown up.
End of September, 2017
Mazā meitenīte, kuŗa ubagoja uzmanību no cilvēkiem, kas ne vēlāk kā rīt plānos jaunu, ar vien nežēlīgāku veidu, kā viņu pazemot, bija mirusi 10 gadus atpakaļ. Šodien viņai pietika apņēmības nospiest tās bloķēšanas pogas.
2017. gada augusta beigās.
Kasiopeja sen nebija rakstījusi. Viņa bija laimīga, dzīve bija sakārtojusies pārskatāma un saprotama, un ar laiku viņa ievēroja, ka visuresošo laimes sajūtu ir daudz grūtāk izrakstīt kā sīkās un lielās dzīves drāmiņas.
Elpa, izelpa, elpa, izelpa. Mazs pasaules stūrītis, kurā visas lietas darbojas vienotā ritmā, saskaņotā mehānismā bez izlēcieniem. Uz brīdi atkāpjas pat bailes no kariem un sabrukuma.
2017. gada maija sākumā.