„Davai, aizvālē uz datoriķu spārnu! Izskatās, ka tur vēl viena lampa deg, visi nav aizgājuši mājās. Es teiktu, ka trīssimt divdesmit otrajā,” īgnā un pavēlošā balsī, kuplajām uzacīm lēkājot, teica citādi visnotaļ omulīgā paskata (to pārsvarā gan noteica viņa ķermeņa apmēri) Ivo. Ap lampu zumēja trīs mušas. „Man vajag pēdējas spektrometrijas rezultātu analīzi un hipotētisko rezultātu programmas jaunākos uzlabojumus, bet tie sasodītie programmētāji neceļ ne ausu. Ja nav visa proga gatava, dabū vismaz to, kas ir, un kaut kādus aprakstus, dokumentāciju, kas nu viņiem tur ir, lai zinu, kas tur darīsies!!!…”
Pavēlošās runas adresāts, stipri jauniņš, taču ārprātā talantīgs fiziķis, maskēdams nelielu nepatiku, atrāvās no datora un, noteicis: „Ok!”, izgāja pa durvīm.
Datoriķi attiecībā pret spektrētājiem bija pašā ēkas otrā galā, un saziņai galvenokārt tika izmantots e-pasts. Vispirms no otrā pagraba uz trešo stāvu, tad pa gaiteņiem apkārt iekšpagalmam uz 322. Turklāt gaisma visticamāk nozīmēja apkopējas aizmāršību, jo bija jau pāri diviem naktī.
Trīssimt divdesmit otrais tiešām bija vaļā, taču pēc klauvēšanas neviens neatsaucās. Ieejot iekšā skatam atklājās diezgan šaura telpa ar pieciem kompjiem, kas brālīgi dalīja divus monitorus, un divām darba vietām, kā arī nelielu dīvāniņu. Pie sienas rotājās liels ASCII art mēness uz kādām 25 A4 lapām. Šķiet, bija ieslēgti vismaz 3 kompji, istaba pildījās ar pierastu rūkoņu.
Pagājis pāris soļus tālāk, fiziķis ievēroja, ka uz dīvāna kāds guļ. Pareizāk sakot, kāda. Pirmais pārsteigums, jo sieviešu šajā institūtā un jo īpaši šajā nodaļā praktiski nebija. Guļošās meitenes sejā atspoguļojās dziļš miers, tad viņa nedaudz sakustējās un pasmaidīja. Atmiņā kā dzīvs izgaismojās kāds ļoti pazīstams tēls, kas nu jau bija miris.
Kamēr fiziķis apdomāja, vai guļošo celt, uz grīdas pie dīvāna sāka zvanīt telefons. Mēnesnīcas sonāte. Atkal mirušais tēls. Viņai tā patika.
Meitene pastiepa roku, atslēdza modinātāju un, neievērojusi atnākušo, piemetās pie tuvējā kompja pārbaudīt bild procesa rezultātus un datora izdarītās pārbaudes, pie sevis murminādama: „Tā, tā… tiktāl būtu labi… Tā, tas arī ir okay… Šitais arī … Paga. Paga. Kas tie par murgiem?!… Galīgi murgi vasaras naktī… Un kur ellē lai sāk meklēt?! Un iemesli? … Atkal jau! Nu kāmis tāds. Salaidis grīstē adresāciju. … Jebšu atkal kādam studentiņam pārsitušies burti?” (Centrā strādāja arī daudzi vēl studējošie.)
Tad atnākušais aizcirta durvis, lai tēlotu, ka tikko ienācis: „Ivo vajag kaut kādus tur materiālus par spektroskopijas rezultātiem un viņu analīzi.”
„Kāds Ivo? Pagrabā?” skuķis atskatījās.
„Jā.”
„Ā! tad es zinu, ko šam vajag. Apraksts un analīzes pirmā kārta būs tūlīt, bet progu un pilnos rezultātus varēs dabūt ne ātrāk kā pēc 1,5h. Aizmeilošu!” viņa nobēra, vairs galvu nepaceļot līdz lūdzēja aiziešanai.
Jo arī viņas prātā iezvanījās kāds miris tēls.
Ap lampu zumēja trīs mušas. Logā ķēpāja slapju un ļoti aukstu sniegu lieliem pārslu salipumiem. Salst.
2005.gada jūnijā.