Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
– I have to admit, you are snoring. Lightly, tho.
– You however were giggling in the sleep.
– Huh, really? I don’t remember…
– You were most certainly enjoying yourself!
It sounded surprisingly comforting when put this way. I used to talk in the sleep when I was in my early twenties, but hadn’t heard such reports for a long, long time.
Pēdējā gada laikā smadzenēs iebūvētais Random Walker salūzis. Tā vietā, lai klīstu pa visurieni, atklātu iemīlējušos poēziju, jokus un kalambūrus, tas atkal un atkal uzduras Ktulu.
/2021. gada novembŗa otrā puse/
Teksti nāk un slīd garām. Vai pieķeras. Atkarībā no garstāvokļa un laikiem. Nez, vai tas ir baigais kompliments laikiem, ja pusotra gada laikā tā patiesi ierezonējusi ir tikai Litany Against Fear:
I must not fear.
Fear is the mind-killer.
Fear is the little-death that brings total obliteration.
I will face my fear.
I will permit it to pass over me and through me.
And when it has gone past, I will turn the inner eye to see its path.
Where the fear has gone there will be nothing. Only I will remain.
/F. Herbert, Dune/
Aizmirsu izspiest sajūgu un pēc gara bremzējiena pie krustojuma noslāpām.
– Piedod, mīļā, esmu pa šīm dienām krāpusi tevi ar automātiem, – es teicu, iedarbinot aizdedzi.
Skolasbiedru tirānija man ir ilgi bijusi būtiska, dzīvi izmainoša sāpe. Pareizāk sakot, tas, ka daži skolotāji toreiz nemācēja palīdzēt, bet vairumam nerūpēja. Neienāca prātā, ka te var un vajag ko darīt. Es cerēju, ka mūsdienās, kad informācijas ir vairāk, šī problēma mazinās. Ka, ja man būs bērni, viņus varēs nepakļaut daudziem gadiem murga.
Atnāca kovids. Atnāca delta. Un pietiekami liela skolotāju daļa negrib vakcinēties. Acīmredzot, viņiem nerūp pat tas, vai viņu klasē kāds nenomirs.
Es stāvēju malā un skatījos, kā viņš pie spoguļa uzlaiko gandrīz pabeigto džemperi – kakla izgriezumu vajadzēja novērtēt, vai nav jāpārada.
– Izskatās ļoti plain, – viņš teica. Tad, uz mani pat nepaskatoties, uzreiz piebilda: – plain is the best, man patīk.
Viņas sēdēja šūpoļkrēslā un dzēra vīnu.
– Da nu muļķis viņš ir, nevis monogāms!
Otra dzidri sasmējās: – Uj, šito vajadzētu pierakstīt! Citēt!
– Bet nu man pēc labākās iedziļināšanās liekas, ka viņš sevi māna… – pirmā novilka.
Kur, lūdzu, ir garantijas remonts? Man šķiet, man iedots viegli iepuvis eksemplārs. Es vēlos atdot apmaiņai šo aptaurēto, veikalus šturmējošo sabiedrību.
Tā bija acīmredzami neveikla vēstule ar saraustītiem teikumiem, bet galvenais tur bija iespiests. Tagad jādod cerība, ka draugi to putru spēj saprast.
Ļoti parocīgi ieķerties cilvēkā, kas taisa publiskus garstāvokļu mūzikas sarakstus Spotify – tu uzliec sev viņa mūziku un tas ir kā mazliet ielūkoties cilvēka prātā. Nu gandrīz kā satikt viņu pašu.