Etīdes

Zvaigznes

rakstīja

Mazā meitene, kas sapņoja, ka izaugs liela, strādās observatorijā un katru nakti skatīsies zvaigznes. Kādā paralēlajā pasaulē viņa varbūt noticēja, ka tāda nākotne ir iespējama un aizgāja mācīties astronomiju. Šajā pasaulē viņa guļ jūras krastā, skatās Piena Ceļa plašumā un prāto, ka zvaigznes it kā dzied mūžsenu, pārpasaulīgu un neaptverami melanholisku mūziku, kas agrāk vai vēlāk salauzīs sirdi pavisam.

2016. gada 18. septembŗī.

* * *

rakstīja

Durvis bija vaļā, tātad viņš viņu jau gaidīja. Viņa ienāca gaitenī un, pogājot vaļā lietusmēteli, ieskatījās istabā. Viņš sēdēja pie datora un kaut ko lasīja. “Sveika, Haskela!!”

Viņa pārgāja pāri istabai un palūkojās viņam pār plecu. “He, hē, ar vēsturi iepazīstamies,” viņa padomāja, ievērojot ekrānā desmit gadus vecu programmētāju joku vēstkopu. And then there is Haskell… Haskell is like “that girl”. Viņa pasmaidīja. Vakars solījās būt interesants.

2016. gada septembŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Kā man nepatīk tie BMW, kas šķībi parkojas, viņa ar smaidu nodomāja. Tad izbrauca no stāvvietas, lai iebrauktu atpakaļ taisnāk. Pēc mašīnas pārvietošanas rietošās saules saules stari ar gandrīz māksliniecisku precizitāti atspīdēja zilibaltā vairodziņa metāliskajā apmalītē.

2016. gada augusta sākumā.

* * *

rakstīja
Es gāju caur Vecrīgu, aizdomājusies par to, kuŗu no pusdienvietām apciemot šodien.
Pēkšņi viņa stāvēja manā priekšā, saukdama mani vārdā. Atvēru muti un tad atkal aizvēru – neatradās neviena prātīga vārda, ko teikt cilvēkam, kas tavā priekšā materializējies no otra pasaules gala.
Tomēr šķita, ka nekas daudz nav mainījies, varbūt vienīgi mati kļuvuši tādi lokaināki un viņa pati – mazliet garāka.
“Nebrīnies, es ierados tikai šodien,” – un viņas balsij vēl jo projām piemita tā zemā, samtainā pieskaņa, kas trīsināja taureņu spārnus vēderā un tad nosēdās kaulos.
2016. gada jūlija sākumā.

* * *

rakstīja

– Šī būs no tām lietām, ko ir prieks atcerēties, bet kauns stāstīt?
– Atcerēties, bet nestāstīt – jā. Bet ne jau kauna dēļ. Es te nekā neētiska nesaskatu. Nestāstīt tādēļ, ka klausītājs to nesapratīs.

2016. gada jūlija sākumā.

* * *

rakstīja

Lieta, kam atbilstoši sabiedrības viedoklim man būtu jānes vien posts un izmisums, deva pēkšņu un teju vai žilbinoši skaidru perspektīvu. Notikumi, attieksmes un skatupunkti pēkšņi saklikšķinājās vienotā mehānismā un es atkal (vai beidzot?) ieraudzīju lietas, kādas tās ir. Un tās izrādījās labākas, nekā biju līdz šim domājusi.

2016. gada jūnija vidū.

* * *

rakstīja

Reizēm ir grūti izstāstīt citiem, kādas lietas, kādas sajūtas dara tevi laimīgu. Piemēram, tad, ja tevi dara laimīgu vientulības sajūta.

Tā dod brīnišķīgu brīvības apjausmu un dzidru prāta skaidrību.

2015. gada decembŗa vidū.

* * *

rakstīja

Pēc trīs ar pus tūkstošiem apgriezienu motors strauji kļuva vairāk kā mazliet dzirdams.

– Nezinu, vai Tu klausies vecu mūziku, bet šitā skaņa atgādina vienu fragmentu grupas Pink Floyd albumā The Wall. Viedokļi dalās, vai tur ir viens transportlīdzklis iemontēts vai vairāki, bet man pašai šķiet, ka tur ir montēts ātrvilciens kopā ar lidmašīnu, kas paceļās.

– Jā, es zinu, kuŗu vietu Tu domā. Man šķiet, tas ir īsi pirms sākās We don’t Need no Education. Mēs to dziedājām skolas žetonvakarā.

– Avvvv, cik mīļi! Mēs gan bijām pielaizīti un dziedājām Mūzikas skaņas. Bet olimpiešu ekskursijās es uzzināju, ka šis nav tas labākais disks, ko likt klausīties autobusā, jo ne visiem skolotājiem, kā izrādās, ir humora izjūta.

2015. gada jūnija vidū.