All you have is your fire
And the place you need to reach
Don’t you ever tame your demons
But always keep ’em on a leash
Hozier, Arsonist’s Lullaby.
Etīdes
* * *
Reizēm cilvēki strādā, lai dzīvotu, reizēm dzīvo, lai strādātu.
* * *
Vonnegūtam piedēvē izteicienu, ka patiesās šausmas ir kādā rītā pamosties un secināt, ka valsti vada tavi skolas klasesbiedri. Tā bija iezīmīga lieta, ko teikt sarunā par buļļošanu skolā.
2019. gada janvārī.
* * *
– To distract ourselves from impending doom… Wanna come by tonight and play some Spiderman?
– Yes.
That was a good idea. It made me feel warm inside.
Middle of November 2019
* * *
Dzird pieminam raganu dedzināšanu, taču es īsti neticu, ka tā tiešām sadedzināja daudz īstu raganu, ja nu vienīgi viņas kaut kā tika ievilinātas. Man liekas, uz sārtiem galvenokārt nonāca nabadzīgas vecītes. Raganas lielākoties ir pārāk žulganas, un tā noteikti būtu bijusi briesmīga krietnas malkas izšķērdēšana. Toties ir ļoti viegli nogāzt gar zemi vecenīti, izraut no eņģēm šķūņa durvis kā maizes šķēli un tad kraut un kraut virsū akmeņus tik ilgi, līdz viņa vairs nespēj paelpot. Un tad viss ļaunums uzreiz ir izgaisis. Tikai, protams, tā nenotiek vis. Jo kaut kur citur kaut kas notiek, un ir vēl citas vecenītes. Kad vecenītes izbeidzas, vienmēr ir vēl vecīši. Vienmēr ir svešinieki. Vienmēr ir kāds, kurš nav savējais. Un tad, iespējams, pienāk diena, kad ir kārta tev. Tikai tad beidzas šis trakums. Kad vairs nav neviena, kurš trakotu.
/T. Pračets, Man būs pusnakts kleita/
* * *
Redzot, ar kādu naidu pasaule metās virsū sešpadsmitgadīgai aspiju meitenītei, viņa kārtējo reizi sašaubījās, vai spētu tajā laist savus bērnus. Cilvēkus, ko bioloģijas dēļ nav iespēju nemīlēt vairāk par visu, palaist te, kur ir tik daudz plosītāju.
2019.gada augustā.
* * *
Gribu lidot. Gribu braukt naktīs pa tāliem klusiem ceļiem. Gribu būt visur un vienlaicīgi nekur. Klusas, nevienam nezināmas pieturvietas, naktsmājas pasaules galā. Reti cilvēki, īpaša kompānija. Brīvība.
* * *
– … Domā?
– Nu jāskatās, ko mēs varam sarunāt. Ja var vienoties, ka manas smadzenes netiek drāztas, tad citas ķermeņa daļas varētu…
* * *
Viņa bija draņķīgs, neprofesionāls sisadmins, un viņa to zināja. Viņas risinājumi bija vājprātīgi un nepamatoti, viņa bieži nezināja pat pamatlietas, nemaz nerunājot par monitoru balstīšanu uz vecām grāmatām, adrešu rakstīšanu ar līmlenti uz ierīcēm un tamlīdzīgiem aprisinājumiem. Todien viņa mēģināja paslēpt tīkla vadu aiz mēbelēm tā, lai neviens nenosistos, tas īsti neizdevās bez santehnikas līmlentes, jo normālo vadu stiprinājumu nebija kur dabūt neviena paša. I’m not the admin this place needs, I’m the admin it deserves, viņa domās pārfrāzēja Nolana Betmenu. Bet nu nopietni. Tas, ko šai vietai vajadzēja, bija cilvēks, kas saprot, ko dara. Bet bija tikai viņa, kas pa vidu citām lietām reizēm mēģināja kaut ko kaut aptuveni pielabot vai sakārtot lietas ērtāk. Vai vismaz uzslaucīt ūdeni, kas nez kāpēc bija uz grīdas un lēni zagās uz serveru pusi.
2019. gada marta vidū.
* * *
Diez kā tas būtu, ja emocijas varētu izliet kā krāsu miksli?… Kādā krāsā būtu šis neskaidrais plūdums, kam īsti neizdodas pat konkrētu vārdu piešķirt?
Nu vismaz labi, ka ir mūzika.