kasiope
* * *
Fuck, ir tik viegli pēkšņi atkrist 20 gadus atpakaļ. Pie restorāna tualetes durvīm kāds agresīvi dauzīja. Klikt, un smadzenes mirkļa miljondaļā ir pārlasījušas, ka telefons ir aizmirsts pie galdiņa, tāpēc nevar palūgt vīram atnākt, telpa pie tualetes durvīm ir tukša un neparedzama, tātad var gadīties, ka sit, restorāna apakšstāvs ir tukšs, tātad ja nesitīs, pateiks ko riebīgu, varbūt par pārāk ilgu kakāšanu vai stulbām maukām kā tādam… kā es varēju tik stulbi aizmirst telefonu, kā es varēju aizmirst nodrošināties jebkādā veidā, otras izejas arī nav, ja tiks ārā, pa kāpnēm skriešana nebūs ātra…
…
Telpa pie tualetes durvīm bija tukša, kāpnes arī. FŪ. Šobrīd nesitīs.
Kamēr iekārtojos pie galdiņa, pagātne jau bija atgriezusies miglā. Vīrs smaidīja. Šī bija cita dzīve.
2017. gada oktobŗa vidū.
* * *
“Es esmu par vecu, lai atteiktos no cilvēkiem tikai tāpēc, ka sabiedrība nezina, kā nosaukt vai izskaidrot mūsu mijiedarbību.” Viņai bija trīsdesmit. Drīzi mirt viņa netaisījās, bet atkāpties no sava – arī nē.
2017. gada septembŗa un oktobŗa mijā.
* * *
Fuuuuuuuuck. It took me 17 years to acknowledge she was my first crush. I wonder, what kind of person she is now? Still bright and inspiring? Or maybe something dull and grown up.
End of September, 2017
* * *
Mazā meitenīte, kuŗa ubagoja uzmanību no cilvēkiem, kas ne vēlāk kā rīt plānos jaunu, ar vien nežēlīgāku veidu, kā viņu pazemot, bija mirusi 10 gadus atpakaļ. Šodien viņai pietika apņēmības nospiest tās bloķēšanas pogas.
2017. gada augusta beigās.
* * *
Kasiopeja sen nebija rakstījusi. Viņa bija laimīga, dzīve bija sakārtojusies pārskatāma un saprotama, un ar laiku viņa ievēroja, ka visuresošo laimes sajūtu ir daudz grūtāk izrakstīt kā sīkās un lielās dzīves drāmiņas.
Elpa, izelpa, elpa, izelpa. Mazs pasaules stūrītis, kurā visas lietas darbojas vienotā ritmā, saskaņotā mehānismā bez izlēcieniem. Uz brīdi atkāpjas pat bailes no kariem un sabrukuma.
2017. gada maija sākumā.
* * *
Rudens, novembris bija ievilcies jau kā pusotru mēnesi par ilgu. Lietus, drēgns un tumšs, īsts reimatisma gadalaiks. Tik parastam cilvēkam kā viņa – citādi jau nekas, bet sāpēja pirms gadiem salauztie spārni.
2016. gada decembŗa beigās.
* * *
Mēnešreizes bija murgs. Kopš viņa bija spiesta dzīvot cilvēka ķermenī, viņa vēl vairāk brīnījās, kāpēc cilvēki uz ko tādu parakstās. Tā citādi jau jaunajam ķermenim nebija ne vainas – glīts, labas reģenerācijas spējas, tīkami reaģē uz dažādiem sensorajiem kairinājumiem… Audiosignālu uztvere tagad bija labāka, kopā ar to bija parādījusies spēja izbaudīt dažādus gaisa vibrāciju virknējumus. Ar visaptverošajam spiedien- un termojūtīgajam apvalkam nebija ne vainas, cilvēki bija izkopuši plašu spektru baudas gūšanas veidu ar tā palīdzību. Bet nu tā menustrēšana bija pilnīgi lieka. Pirmajā reizē viņai šķita, ka savu jauno ķermeni ir neglābjami salauzusi – sāpes, emocionāla un hormonāla nestabilitāte, ar realitāti nesavienojamas vēlmes un vēl tāda cūcība. Cik daudz tie cilvēki var asiņot, lai nenomirtu?! Ar laiku viņa iemācījās apstrādāt daļu muļķīgo simptomu – daļai cilvēki paši bija izstrādājuši aprisinājumus, savukārt, emocionālo nestabilitāti varēja ignorēt, ja tajā laikā minimizēja komunikāciju. Bet nu libido, nopietni? Ar visām tām asinīm? Kas, tie cilvēki galīgi vampīri ir?!
2016. gada novembŗa vidū.
* * *
Miegs kā mazmazītiņas adatiņas sāka durties acīs. Jābeidz, citādi pa miegam sadarīto nevarēs nomodā izstrēbt un salabot. Naktis un klusums bija ideāli sabiedrotie apjomīgu, uzmanību prasošu darbu darīšanai, taču bija jāprot laikā apstāties – pirms ķermenis uzvar prātu un tiek sadarītas stulbības.
2016. gada oktobŗa sākumā.