Es gāju caur Vecrīgu, aizdomājusies par to, kuŗu no pusdienvietām apciemot šodien.
Pēkšņi viņa stāvēja manā priekšā, saukdama mani vārdā. Atvēru muti un tad atkal aizvēru – neatradās neviena prātīga vārda, ko teikt cilvēkam, kas tavā priekšā materializējies no otra pasaules gala.
Tomēr šķita, ka nekas daudz nav mainījies, varbūt vienīgi mati kļuvuši tādi lokaināki un viņa pati – mazliet garāka.
“Nebrīnies, es ierados tikai šodien,” – un viņas balsij vēl jo projām piemita tā zemā, samtainā pieskaņa, kas trīsināja taureņu spārnus vēderā un tad nosēdās kaulos.
2016. gada jūlija sākumā.
Skaista dzeja. Pašam arī staigājot pa Vecrīgu dažbrīd gribas uzdziedāt!